Par salauztām klaviatūrām

Tā kā jau pagājis labs laiciņš, kopš sāku strādāt lielveikalā, tad sakrājusies pamatīga gūzma ar iespaidiem. Šoreiz uzrakstīšu par to, kā pircēji mēdz izvēlēties sev tīkamāko banānu, burkānu etc. Jāteic, ka vairums jau ir cilvēki kā cilvēki – paņem vienu, noliek, paņem otru, ieliek grozā. Bet tie pārējie! Ir viena kategorija, kas uzskata, ka labākais vienmēr atradīsies vistālāk un visdziļāk. Viņi pat neskatās, kas atrodas virspusē. Ja es tik tikko esmu izvedis un izlicis jaunu, svaigu banānu kasti, tad šāds kadrs pieies pie kastes, iegrūdīs tajā roku līdz elkonim un centīgi raus ārā kaut ko, ko viņš ir sataustījis pašā apakšā. Pēc pāris šādu pircēju izdarībām atlikušie banāni kastē ir samīcīti un salauzti, līdz ar to tie ir jāaizvāc un jāliek atkal svaigi.
Tad ir tāda nekaitīga pircēju kategorija, ko es saucu par pētītājiem. Tie parasti tikai uzlabo garastāvokli. Viņš ņem ābolu, paceļ pret gaismu un vēro pusminūti. Tad viņš liek ābolu atpakaļ un ņem nākošo, uz ko kādu brīdi skatīties.
Vēl ir vandāļi. Viņi tāpat kā pirmie uzskata, ka labākais ir visdziļāk un vistālāk, bet viņi nebāž roku dziļumā, bet izmētā augšā esošo preci uz visām pusēm. Ja blakus stāv divu dažādu šķirņu kartupeļi, tad pēc šāda kadra uzdarbošanās tie būs sajaukti kopā vienā lielā asorti. Un pārdevējs kā idiots varēs stāvēt un šķirot.
Un tad ir vistracinošākie, kurus gribētos reāli sist, vienīgais, ka praktiski nekad neizdodas pieķert. Tie ir tie, kas man nesaprotamu apsvērumu vadīti pārnēsā preces no vienas vietas veikalā uz citu. Viņš piekrāmē maisiņu ar mandarīniem, aiznes un atstāj pie desām. Viņš iebāž baltmaizes kukuli kartupeļos Un, kad reiz es izvilku no āboliem ceptu eļļainu zivi, tad gan es lamājos visiem mātes vārdiem. Šis klientu tips ir vienkārši kropļi.
Vēlreiz gan jāatgādina, ka uz vairumu šeit rakstītais neattiecas.