Par salauztām klaviatūrām

Jau sen kā paralēlās OS tiku mēģinājis dažādas Ubuntu un Mint versijas. Iečekota tika arī Fedora un Suse, bet neaizrāva. Toties, kad pagājušā gada aprīlī uzliku Ubuntu 10.4 LTS, sapratu – šeit nu ir viss, ko vajag, viss darbojas, ardievu Bil! Tādā pārliecībā paliku ilgus mēnešus, kad kaut kas negāja, būros pa forumiem, meklēju risinājumus, atradu, biju baigi lepns uz sevi. Tomēr pamazām, pamazām savācās dažādi sīkumi, ar kuriem galā netiku, līdz vadzis lūza.
Sākās jau ar to, ka sagribējās uzraut kādu spēli. Nospļāvos, uzliku uz otra diska XP, pliku, bez nekādām programmām, uzinstalēju veco Soldier Of Fortune, Postal2, Stalker, HL2. Neesmu geimers, vēlme pašaudīties uznāk salīdzinoši reti, līdz ar to piecietu sīko neērtību pa retam iziet no vienas OS un iebūtoties otrā. Nākamā problēma sākās ar to, ka Open Office nekorekti attēlo dažus Microsoft Office taisītus dokumentus. Ja izmantoti kādi freimi, tad dažkārt iestājās pilnīgas auzas. Un reizēm ir tiešām svarīgi redzēt dokumentu tieši tādu, kā autors to ir veidojis, nevis ar gļukiem vai tukšumiem attēlu vietās. Labi, man parasti pie rokas ir sievas portatīvais darba dators ar MS Office 2007, izlīdzējos ar to.
Iegādājos lietotu Asus P525 smārtu. Nopirku tīri kā GPS ierīci autiņam, bet tas nu tā. Pēc ilgiem pūliņiem man izdevās piedabūt, lai Ubuntu viņu redz vismaz kā karšu lasītāju, līdz ar to pie kontenta klāt tiku. Bet sinhronizācija un tamlīdzīgas lietas? Aizmirsti! Vēl viens iemesls laiku pa laikam būtoties XP. Nav pat vērts pieminēt, ka šādas pašas problēmas bija ar manu Nokia telefonu, jo PC Suite darbojas tikai uz Windows.
Printeris. Kad atstiepu mājās savu Canon printeri un pirmo reizi piespraudu savam Linuxim, biju sajūsmā. Ubuntu pats noteica ierīci, pats novilka un uzinstalēja draiverus, printeris printē, ideāli! Sajūsma nedaudz noplaka, kad šo pašu printeri pieinstalēju sievas datoram, jo atklāju, ka Windows vidē ir daudz vairāk opciju, kaut vai iespēja apskatīties krāsu līmeņus. Ubuntu vidē man to panākt neizdevās.
Tad atklājās vēl kāds nesaprotams gļuks. Bieži nākas izmantot CD-RW un DVD-RW (nejautājiet kāpēc – vajag un viss). Un izrādījās, ka neviena Linuksīgā disku rakstīšanas proga nedzēš uz Windows rakstītus diskus. Lasīt lasa, dzēst nedzēš. Kaut gan UDF arī Āfrikā ir UDF, respektīvi failu sistēma taču tā pati.
Un tā es varētu turpināt un turpināt… Punktu visam pielika mana nespēja nokonfigurēt Wine tā, lai viņa arī darbotos. Ja es būtu sēdējis ne tikai pusnakti, bet visu, gan jau būtu izdevies, bet vadzis lūza.
Nākamajā rītā tika taisīti bekapi, pilnais formāts, un tagad uz mana datora darbojas tikai viena OS – Windows7.
Rezumējums – Ubuntu ir tik tiešām lieliska sistēma, īpaši darbojoties ar audio un video – šīs lietas Linux sistēmām ir nostrādātas līdz perfektumam. Bet kaut kas tur nav… Vai arī man pārāk līkas rokas, nevienu konsoles komandu arī no galvas tā arī neiemācījos. Tagad ņemšu vienu vecu lūzni, kur mocīšu Debian un mēģināšu pa nopietnam iebraukt konsolē. Bet tas būs izklaides / mācību nolūkos. Un varbūt atkal pēc gada taps raksts „Kā es atteicos no Windows un pārgāju uz Linux”.

Gatis Šļūka ir uzzīmējis smieklīgu karikatūru. Šķiet pirmo savā radošajā mūžā. Ar to no sirds apsveicu!

Iepostoju Draugos, nolēmu ielikt arī šeit.

1. Sātans pārstāv apmierināšanos, nevis atturēšanos!
2. Sātans pārstāv dzīvīgu eksistenci, nevis apgarotu sapņošanu!
3. Sātans pārstāv neierobežotu brīvību, nevis liekulīgu pašnoliegumu!
4. Sātans pārstāv labsirdību pret tiem, kuri to ir pelnījuši, nevis izniekotu mīlestību pret nepateicīgajiem!
5. Sātans pārstāv atriebību, nevis otra vaiga pagriešanu!
6. Sātans pārstāv atbildību saprāta priekšā, nevis rūpes par apziņas parazītiem.
7. Sātans pārstāv cilvēku kā tikai vienu no dzīvniekiem, dažreiz labāku, bieži vien sliktāku nekā tie, kas staigā uz visām četrām, un kurš, pateicoties savai “dievišķajai dvēselei un intelektuālajai attīstībai”, ir kļuvis par visļaunāko no visiem dzīvniekiem!
8. Sātans pārstāv visus tā saucamos grēkus, jo tie ved pie fiziskas, garīgas vai emocionālas baudas!
9. Sātans ir vislabākais draugs, kāds vien baznīcai jebkad bijis, jo viņš visus šos gadus ir nodrošinājis tās darbību!

A.Š. Lavejs

Man vislabāk patīk 7. un 9.

No 25. janvāra esmu bezdarbnieks. Un vakar atgriezos no atkačkas. Vēl šodien galva dulla no visiem medicīnas brīnumiem, ko man tur sagrūda.
Ir variants piestrādāt par taksistu. Bet neesmu pārliecināts, jo cauri Rīgai varu izbraukt tikai blenžot savā Asus P525, kur uzinstalēts neatsveramais IGO8. HVZ
Un ar alko uz Jūs. Nu jau līdz jaunajam gadam vismaz.
P.S. Piedrāžu Maximu un Žannu Ivanovnu personīgi!

Interesanti, bet ielejot benzīnu Trestā, autiņš iet krietni ņiprāk, nekā ja uzpildās Statoilā. Savukārt iepriekšējais īpašnieks teica, ka jāpildās Lukoil, tad vismazāk ēdot. Nez, neesmu pārbaudījis, maz to Lukoilu, nekad pa ceļam nesanāk.

Vakar nācās braukt uz Daugavpili un atpakaļ. No Rīgas. Atkusnis bijis jau nedēļu atpakaļ, asfalts tīrs (lai gan vienās bedrēs un grambās), mierīgi turamies ap 110 km/h, kaifs ne brauciens. Bet, iebraucot Jēkabpils rajonā, apstulbu. Iedomājieties skats – sauss, tīrs asfalts, temperatūra ap 0, starp mākoņiem pavīd pa kādam saules staram, putni dzied, bet pa šoseju brauc kaisītājs un gāž uz tīra asfalta smiltis. Man pilnīgi mute pavērās. Un, kas interesanti, visā Jēkabpils un Līvānu rajonā šoseja tāda arī bija – biezā kārtā nogāzta ar smiltīm / granti, un pamatīgi smilšu vaļņi jau izveidojušies gar malām. Tipa – nauda iedota, smilts iepirkta, grafiks sastādīts – braucam un kaisam, poh… snieg vai nesnieg!

Kas tad noticis trīs mēnešu laikā?
Esmu ieguvis tiesības, ticis pie 99-tā gada Opel Astra, kā arī veiksmīgi apprecējies. Par autoskolu Gross varbūt vēl uzrakstīšu sīkāk. Vēl sanāca piedzerties un neaiziet divas dienas uz darbu. Neatlaida. Atnākusi ziema. Salst un riebjas. Vīrieši ir daudz kulturālāki un pieklājīgāki pircēji nekā sievietes – novērots darbā.
Ā, un tas ir normāli, ka pēc ziemas riepu uzlikšanas autiņš bendžu ēd uz pusi vairāk?

Tikko, spēlēdamies ar Exaile pleijera pleilistu, nejauši izdzēsu no datora visu mūzikas kolekciju. Ja labākā kolekcijas daļa nebūtu dublēta diskos, tad tagad varētu pakārties! Nu neko, paspēlēšos ar Recuva, bez tam viss taču ir internetā

Tā kā jau šonedēļ man paredzēts iestūrēt laulības ostā, tad pēdējā laikā gan man, gan citiem tuviem cilvēkiem ir nācies veikt dažādus neikdienišķus iepirkumus apģērbu jomā. Un secinājums ir tāds – Latvijā (vismaz Rīgā) vispār neko nevar nopirkt! Gribēju jaunu uzvalku – aplauziens! Izskraidot visu Rīgu, izrādījās, ka uzvalki tiek tirgoti tikai bērēm. Melni vai asfalta krāsas. Un viss! Ne zaļa, ne sarkana, par dzeltenu nemaz nerunājot! Teiksiet, ka man ir ekscentriska gaume? Kamon – nedomāju, ka zaļš uzvalks būtu baigi ekscentrisks, bez tam vēl 90-tajos tādu bija pa pilnam. OK, beigās atradu vismaz gaiši pelēku. Ar krekliem arī skumīgi (nez kāpēc visi tirgotāji uzskata, ka šoruden krekliem jābūt svītrainiem vai rūtainiem), bet kaut ko atradu. Pilnīga katastrofa ir ar kaklasaitēm. Svītrainas! Un tikai! Būtu kaut viena ar rombiem, apļiem, plankumiem, pūķiem, fēniksiem, da jebko, ka tikai skatoties prieks būtu, bet nē – tu vari nopirkt jebkādu kaklasaiti, ja vien tā ir pelēki svītrota. Līdz ar to kaklasaiti vēl atradis neesmu. Un nav jau tā, ka man mājās nebūtu drēbju, vienkārši visu jaunu gribējās.
Brāļa sievai vajag kurpes. Kādas kurpes septembrī? Sezona beigusies, pērc zābakus! I vsjo!
Un mana mamma vēl varētu pastāstīt, kā divas dienas jādzenājas pa Rīgu, lai atrastu trauku servīzi 20 personām.
Un galu galā, neskatoties uz to, ka tu esi nopircis nevis to, ko gribēji, bet to, ko dabūji, tu vēl esi pārmaksājis 2-3 reizes, salīdzinot ar to, ko šī prece maksātu jebkurā Rietumeiropas veikalā. Viss! Kad nākamreiz plānošu kārtīgu iepirkšanos laidīšu uz kādu civilizētu zemi. A to šeit – piecas preces septiņās rindās un par astronomiskiem cipariem.

Nu tad beidzot “Hārpera sala” ir beigusies! Zinu, ka šim seriālam arī ir savi fani, bet man viņš likās idiotisks no sākuma līdz beigām. Neskatoties uz to, noskatījos gandrīz visas sērijas. Daļēji tāpēc, ka sieva skatījās, daļēji tāpēc, ka tomēr aizrāva – bija interesanti censties uzminēt, kurš nākamais ļausies nogalināties. Mjā, apkāva viņus visus tā kā aitas, tas bija tik viegli, ka tur arī ticamības moments pazuda. Ceru, ka otrā sezona taču nebūs?