No 25. janvāra esmu bezdarbnieks. Un vakar atgriezos no atkačkas. Vēl šodien galva dulla no visiem medicīnas brīnumiem, ko man tur sagrūda.
Ir variants piestrādāt par taksistu. Bet neesmu pārliecināts, jo cauri Rīgai varu izbraukt tikai blenžot savā Asus P525, kur uzinstalēts neatsveramais IGO8. HVZ
Un ar alko uz Jūs. Nu jau līdz jaunajam gadam vismaz.
P.S. Piedrāžu Maximu un Žannu Ivanovnu personīgi!
Laikam jau tomēr esmu kārtīgs alkoholiķis. Pēc diezgan ilga atturības perioda (gandrīz gads) sāku šad tad iedzert. Un man nav jāmeklē iemesli, lai to darītu – visforšāk ir iedzert tāpat vien. Toties iemesli ir jāmeklē, lai nedzertu. Piemēram, šovakar jāsēžas pie stūres, tāpēc veikala alus plaukts mani ciemos nesagaidīs.
Tā arī nespēju izprast loģiku. Ja cilvēks ir paārstējies Hospitāļu ielā (Narkoloģijas centrs), tad nokļūst uzskaitē uz diviem gadiem. No šīs uzskaites ver tikt vaļā arī pēc gada, izejot kaut kādu tur komisiju. Šīs herņas dēļ es šovasar neesmu varējis tikt pie autovadītāja tiesībām, kaut gan bija reāla vajadzība, kā arī laiks un līdzekļi. No vienas puses ok – ņehui alkāniem un narkašiem tiesības dot. Bet zināms, ka būtībā alkoholisms jau nav ārstējams, bet nākamgad es iziešu to komisiju un tiesības nolikšu tā vai tā. Savukārt personai, kurai tiesības ir bijušas pirms nokļūšanai tajā iestādē, neviens taču viņas neatņem. Tad kur loģika? Un vispār sanāk tā – kamēr dzer, tevi liek mierā, bet kad esi ārstējies – pēkšņi vairs neesi baltais cilvēks.
Šodien tika paveikts viens no vasaras obligātajiem uzdevumiem – peldēšanās jūrā. Kaut gan saule cepināja pamatīgi, pludmalē bija pamatīgs vējš, līdz ar to nemaz nebija karsti, tādēļ doma par līšanu ūdenī tika pamatīgi apsvērta. Bet labi, ka saņēmos – bija super!
Un vēl – šodien aprit tieši četri mēneši bez alkohola. Tas ir ārprātā daudz cilvēkam, kas gadus desmit ir to vien darījis kā lējis sev iekšā.