Dziedošs Ceplis – wtf?
Notika tā, ka sievai ienācās kaut kādas lētās biļetes uz teātri. Dailes. Izrāde “Ceplis”. Netipiski sev pirms došanās uz teātri neizlasīju nevienu atsauksmi / recenziju, būtu to izdarījis šoks vismaz būtu mazāks.
Negaidīju jau neko graujošu, skaidrs, ka pēc lieliskas grāmatas uzņemtu ģeniālu filmu pārspēt būs grūti, bet… Laikam jau labi, ka izrādei nebija ne mazākās līdzības ar filmu, bet, diemžēl, ļoti maz līdzības bija arī oriģinālo darbu. Iestudējums izrādījās mūzikls. Un tāds pamatīgs mūzikls – vienā dziedāšanā, izrunāti pa visu izrādes laiku tika tikai pāris teikumi. Un te nu bija – Lūsēna mūzika bija klišejiska un ik pa brīdim izsauca “šo es jau kaut kur esmu dzirdējis” sajūtu. Zirņa teksti… Ja tos iztulkotu kādam nelatvietim, tad tam kļūtu skaidrs, ka latvieši no seniem laikiem bijusi tikai un vienīgi zagļu un krāpnieku tauta, kas godīgi nopelnīt naudu nemāk un negrib. Ok – daiļdarba personāži tādi arī ir, bet izrādē šis raksturojums izskan pārāk vispārināti.
Tad kopumā es tā arī nesapratu, kas tas vispār bija. Traģēdija? Tipa nē, traģiski nebija, tikai garlaicīgi. Komēdija? Da nē, arī smieklīga nekā nebija. Bija tikai garlaicīgi. Žanrs varētu būt balagāns.
Par aktieriem – izskatījās, ka cilvēki tiešām centās, un galvenās lomas tēlotājs Artis Robežnieks (redzēju šo variantu, otrajā ir A. Bērziņš) jau vispār ir super pats par sevi, bet ko līdz aktierspēle, ja produkts pats par sevi ir tāds – nekāds.
Piedodiet, izrādes veidotāji, bet trīs krēsli no desmit. Un viens no tiem Robežniekam.