No 25. janvāra esmu bezdarbnieks. Un vakar atgriezos no atkačkas. Vēl šodien galva dulla no visiem medicīnas brīnumiem, ko man tur sagrūda.
Ir variants piestrādāt par taksistu. Bet neesmu pārliecināts, jo cauri Rīgai varu izbraukt tikai blenžot savā Asus P525, kur uzinstalēts neatsveramais IGO8. HVZ
Un ar alko uz Jūs. Nu jau līdz jaunajam gadam vismaz.
P.S. Piedrāžu Maximu un Žannu Ivanovnu personīgi!
Kas tad noticis trīs mēnešu laikā?
Esmu ieguvis tiesības, ticis pie 99-tā gada Opel Astra, kā arī veiksmīgi apprecējies. Par autoskolu Gross varbūt vēl uzrakstīšu sīkāk. Vēl sanāca piedzerties un neaiziet divas dienas uz darbu. Neatlaida. Atnākusi ziema. Salst un riebjas. Vīrieši ir daudz kulturālāki un pieklājīgāki pircēji nekā sievietes – novērots darbā.
Ā, un tas ir normāli, ka pēc ziemas riepu uzlikšanas autiņš bendžu ēd uz pusi vairāk?
Kārtējā darba diena Maximā. Krāmēju sarkanos bumbierus. Nostājas blakus viens vīriņš. Stāv, skatās, skatās, tad jautā:
-Tie ir bumbieri, ja?
-Jā.
-Nu es jau tā domāju.
Vīriņš pagriežas un aiziet.
Tā kā jau pagājis labs laiciņš, kopš sāku strādāt lielveikalā, tad sakrājusies pamatīga gūzma ar iespaidiem. Šoreiz uzrakstīšu par to, kā pircēji mēdz izvēlēties sev tīkamāko banānu, burkānu etc. Jāteic, ka vairums jau ir cilvēki kā cilvēki – paņem vienu, noliek, paņem otru, ieliek grozā. Bet tie pārējie! Ir viena kategorija, kas uzskata, ka labākais vienmēr atradīsies vistālāk un visdziļāk. Viņi pat neskatās, kas atrodas virspusē. Ja es tik tikko esmu izvedis un izlicis jaunu, svaigu banānu kasti, tad šāds kadrs pieies pie kastes, iegrūdīs tajā roku līdz elkonim un centīgi raus ārā kaut ko, ko viņš ir sataustījis pašā apakšā. Pēc pāris šādu pircēju izdarībām atlikušie banāni kastē ir samīcīti un salauzti, līdz ar to tie ir jāaizvāc un jāliek atkal svaigi.
Tad ir tāda nekaitīga pircēju kategorija, ko es saucu par pētītājiem. Tie parasti tikai uzlabo garastāvokli. Viņš ņem ābolu, paceļ pret gaismu un vēro pusminūti. Tad viņš liek ābolu atpakaļ un ņem nākošo, uz ko kādu brīdi skatīties.
Vēl ir vandāļi. Viņi tāpat kā pirmie uzskata, ka labākais ir visdziļāk un vistālāk, bet viņi nebāž roku dziļumā, bet izmētā augšā esošo preci uz visām pusēm. Ja blakus stāv divu dažādu šķirņu kartupeļi, tad pēc šāda kadra uzdarbošanās tie būs sajaukti kopā vienā lielā asorti. Un pārdevējs kā idiots varēs stāvēt un šķirot.
Un tad ir vistracinošākie, kurus gribētos reāli sist, vienīgais, ka praktiski nekad neizdodas pieķert. Tie ir tie, kas man nesaprotamu apsvērumu vadīti pārnēsā preces no vienas vietas veikalā uz citu. Viņš piekrāmē maisiņu ar mandarīniem, aiznes un atstāj pie desām. Viņš iebāž baltmaizes kukuli kartupeļos Un, kad reiz es izvilku no āboliem ceptu eļļainu zivi, tad gan es lamājos visiem mātes vārdiem. Šis klientu tips ir vienkārši kropļi.
Vēlreiz gan jāatgādina, ka uz vairumu šeit rakstītais neattiecas.
Neticami, bet fakts – šajos krīzes apstākļos darbs ir atrasts. Protams normālos apstākļos Maxima būtu viena no pēdējām vietām, kur strādāt, bet šodien nedrīkst būt izvēlīgam. Vasarā gan neko arī nemaz nemeklēju (tāpat darāmā pāri galvai un bada nāve arī nedraud), tagad aizpildīju internetā pāris pieteikumus un – opā! Strādāšu augļu / dārzeņu nodaļā, līdz ar to darbs fiziski pasmags. Pirmajā dienā jutos kā caur gaļasmašīnu izlaists, otrajā jau tīri nekas.
Bet darbā stāšanās process… Tagad krāvēja pieņemšana notiek tikpat nopietni kā direktora. Iedomājaties – notiek konkurss. Pārrunas notiek vairākās kārtās, kur tiek izspēlētas veikala situācijas, kā arī pildīti intelekta testi. Kronis visam tas, ka tiešām zvana uz iepriekšējo darba vietu un prasa atsauksmes. Bijušais šefs piezvanīja un teica, ka spriežot pēc jautājumiem, kas viņam uzdoti, es laikam kandidējot uz kādu iepirkumu daļas vadītāja amatu 
Nu ko būs jāpierod no rītiem celties, jo pa pusgadu jau aimirsies.